Ir parasta otrdienas rīta stunda. Kāzu fotogrāfs ieslēdz datoru, lai sāktu apstrādāt sestdienas materiālu — gandrīz divus tūkstošus kadru no dienas, kas kādam pārim ir mūža svarīgākā. Kafija vēl tvaiko. Viss ir kā vienmēr. Un tad dators iepīkstas savādi. Ekrāns paliek melns. No korpusa dzirdams tikai viens kluss, sauss klikšķis — un pēc tam nekas. Cietais disks ir miris.
Nav sarkanā izpirkuma paziņojuma. Nav kibernoziedznieka. Nav viltota e-pasta ar inficētu pielikumu. Ir tikai klusums un divi tūkstoši fotogrāfiju, kuras nekad, nekādā veidā nevarēs uzņemt no jauna. Kāzas nenotiek atkārtoti. Nav “otrā dubļa”.
Kad runājam par datu zudumu, mūsu iztēle uzreiz zīmē hakeri kapucē un mirgojošu ekrānu. Taču patiesība ir daudz mazāk kinematogrāfiska un tieši tāpēc daudz mānīgāka: lielākā daļa neatgriezeniski zaudēto datu pasaulē nekad nav redzējuši nevienu uzbrucēju. Tos iznīcina lietas tik ikdienišķas, ka par tām neviens neraksta virsrakstus. Un tieši tāpēc datu rezerves kopijas nav tikai aizsardzība pret kibernoziedzniekiem — tās ir pamata drošības tīkls pret pašu ikdienu.
Datu zudums notiek klusi: draudi, kuriem neviens neveltī virsrakstus
Padomāsim, cik daudz veidu ir zaudēt failu, nepiedaloties nevienam noziedzniekam. Cietais disks ir mehānisks vai elektronisks komponents ar ierobežotu mūžu — tas var apstāties vecuma, ražošanas brāķa vai pārkaršanas dēļ pilnīgi bez brīdinājuma. Uz klaviatūras izlieta kafijas tase. Klēpjdators, kas izslīd no somas uz betona. Elektrības pārsprieguma impulss negaisa laikā. Nozagts vai vilcienā aizmirsts dators. Un varbūt visbiežākais no visiem — cilvēka roka, kas steigā ievelk mapi miskastē, iztukšo to un tikai pēc nedēļas saprot, kas tur bija iekšā.
Neviens no šiem scenārijiem neprasa ļaunu nolūku. Tie neprasa, lai tu būtu “interesants mērķis”. Tie vienkārši notiek — un notiek daudz biežāk nekā izspiedējvīrusu uzbrukumi. Ironiski, bet cilvēks, kurš mierina sevi ar domu “man jau nav ko zagt, tāpēc drošība mani neskar”, ir tieši tas cilvēks, kuram nav ne pretvīrusa, ne rezerves kopijas — un kuru pieveic nevis hakeris, bet parasts četrdesmit eiro vērts disks, kas sasniedzis sava mūža galu. Tieši tāpēc cietā diska bojājums ir viens no biežākajiem datu zaudēšanas iemesliem birojos un mājās.
Datu zudums nav “ja”. Tas ir “kad”. Un jautājums nav par to, vai tava iekārta kādreiz pievils, bet gan par to, kas paliks pāri, kad tā to izdarīs.
Kad sadeg pat mākonis: vai mākoņa glabātuve ir droša rezerves kopija?
Šeit daudzi nodomās: “Bet mani dati taču ir mākonī. Tas ir kāda cita rūpe.” Tieši šī pārliecība 2021. gada 10. martā izrādījās ļoti dārga daudziem Eiropas uzņēmumiem.
Tonakt Strasbūrā, Francijā, aizdegās viens no OVHcloud datu centriem — Eiropas lielākā un pasaulē trešā lielākā mākoņpakalpojumu sniedzēja infrastruktūra. Uguns pilnībā iznīcināja piecstāvu ēku ar aptuveni 30 000 serveriem un smagi sabojāja blakus esošo korpusu. Nebija upuru, taču simtiem uzņēmumu no rīta pamodās pie fakta, ka viņu tīmekļa vietnes, lietotnes un dati vienkārši vairs neeksistē. Nekādu hakeru, nekādu vīrusu — tikai liesmas un dūmi.
Skarbākā mācība slēpjas detaļās. Vismaz daži klienti bija maksājuši par rezerves kopiju pakalpojumu un domāja, ka ir pasargāti. Problēma bija tā, ka rezerves kopija fiziski atradās tajā pašā ēkā, kas nodega, — līdz ar oriģinālu. Kad sadega pamatdati, kopā ar tiem sadega arī vienīgā kopija. Vairāki uzņēmumi šo situāciju risināja tiesā, un vairāk nekā simts klientu apvienojās kolektīvā prasībā par miljoniem eiro. Daudziem atlīdzība neatgrieza pašu vērtīgāko — pazudušos datus.
Kāds drošības eksperts par šo notikumu izteicās ļoti precīzi: par rezerves kopijas plānu domāt jau ir par vēlu tajā brīdī, kad tā tev pēkšņi ir vajadzīga. Mākoņa datu glabāšana nav burvju vārds, kas atceļ fizikas likumus. Arī tā ir kāda cita dators kādā konkrētā ēkā — un arī tā var sadegt.
Rezerves kopija, kas tevi nodod: kāpēc datu dublēšana ir jāpārbauda
Ir vēl viena, klusāka katastrofa — kad rezerves kopija it kā eksistē, bet īstajā brīdī izrādās bezvērtīga. Šis ir tas gadījums, par kuru cilvēki uzzina tikai pēc tam, kad jau ir par vēlu.
Datu valsts inspekcija kā uzskatāmu piemēru min situāciju, kad organizācijai nepareizi izveidotas rezerves kopiju politikas dēļ aktuālā datubāze tika pārrakstīta ar pusgadu vecu kopiju. Rezultāts: visi pēdējā pusgadā ievadītie dati — tostarp personas dati — tika neatgriezeniski zaudēti. Kopija bija. Process bija. Un tomēr seši mēneši darba pazuda vienā mirklī, jo pati sistēma bija uzstādīta kļūdaini.
Tā ir vissvarīgākā doma par datu dublēšanu, ko lielākā daļa cilvēku nekad nepārbauda: rezerves kopija, no kuras tu nekad neesi mēģinājis atjaunot datus, nav rezerves kopija. Tā ir tikai cerība. Ārējais disks, kas gadiem stāv atvilktnē un kuru neviens nekad nav pārbaudījis, var būt jau sen miris. Automātiskā kopēšana, kas klusi pārstājusi darboties pirms astoņiem mēnešiem, tev par to nepateiks — līdz dienai, kad tā būs vajadzīga. Rezerves kopiju veidošana nav lieta, ko izdara vienreiz un aizmirst. Tā ir process, kas ir jāuztur un regulāri jāpārbauda.
Igaunijas piemērs: kāpēc datu rezerves kopijas jāglabā citviet
Ir arī otra medaļas puse — un tā ir iedvesmojoša. Kaimiņvalsts Igaunija, viena no digitalizētākajām valstīm pasaulē, savus kritiskos valsts datus uztver tik nopietni, ka izveidoja pasaulē pirmo “datu vēstniecību” — drošu valsts datu un pakalpojumu rezerves kopiju ārpus savas teritorijas, Luksemburgā, kur tā bauda tādu pašu aizsardzību kā Igaunijas fiziskās vēstniecības.
Mērķis ir vienkāršs un skaidrs: nodrošināt valsts digitālo nepārtrauktību arī tad, ja Igaunijas teritorijā esošie datu centri kāda iemesla dēļ — dabas katastrofas, plaša mēroga kiberuzbrukuma, elektrības zuduma vai citas krīzes — pārstātu darboties. Igaunija ir pieņēmusi lēmumu, kuru var pārņemt ikviens uzņēmums un ikviens cilvēks: pati svarīgākā datu rezerves kopija nedrīkst atrasties tajā pašā vietā, kur oriģināls. Ja abus var iznīcināt viena un tā pati nelaime — vienā ēkā, vienā ugunsgrēkā, vienā zādzībā —, tad tev patiesībā nav rezerves kopijas. Tev ir divi eksemplāri, kas gaida vienu un to pašu likteni.
Kā izveidot drošu datu rezerves kopiju: 3-2-1 princips
Laba ziņa ir tā, ka aizsardzība nav ne sarežģīta, ne dārga salīdzinājumā ar zaudējumu, no kura tā pasargā. Nozarē to sauc par 3-2-1 rezerves kopiju principu: vismaz trīs datu kopijas, uz vismaz diviem dažādiem datu nesēju veidiem, no kurām vismaz viena atrodas fiziski citā vietā — nošķirti no ikdienas datora un tīkla.
Tieši šis “nošķirti un citviet” ir tas, kas pasargā no visiem šī raksta scenārijiem vienlaikus:
- Nomiris disks? Kopija ir drošā serverī, un datu atjaunošana aizņem stundas, nevis nedēļas.
- Izlieta kafija, nozagts klēpjdators vai izdzēsta mape? Dati ir atgūstami.
- Ugunsgrēks vai plūdi birojā? Otra kopija ir ārpus to sasniedzamības.
- Izspiedējvīruss, kas nošifrē visu tīklu? No ikdienas tīkla izolēta kopija paliek neskarta.
Viena pareizi izveidota, uzturēta un pārbaudīta ārējā rezerves kopija aizvieto duci atsevišķu satraukumu. To labi apliecina arī pēdējo gadu pieredze Latvijā — gan lielos uzņēmumos, gan mazos vietējos biznesos, par ko esam rakstījuši, analizējot LVM kiberuzbrukumu un uzbrukumu Jelgavas tipogrāfijai.
Ir vēl viena datu kategorija, par kuru bieži aizmirst: papīrs. Vienīgais eksemplārs līguma, grāmatvedības dokumenta vai vēsturiskas fotogrāfijas ir tikpat trausls kā viens cietais disks — tas deg, mirkst un dzeltē. Dokumentu digitalizācija ir tā pati doma citā formā: pārvērst neaizvietojamo par kaut ko, ko var droši un daudzkārtīgi saglabāt.
Tieši šī iemesla dēļ mūsu pieeja balstās uz drošu, no ikdienas iekārtām nošķirtu datu glabāšanu privātā mākoņserverī un uz papīra dokumentu digitalizāciju un arhivāciju. Mērķis nav pārdot bailes, bet gan izslēgt vienu no biežākajiem un neapdomātākajiem veidiem, kā uzņēmums vai cilvēks var zaudēt gadiem krātu vērtību — ne noziedznieka, bet nejaušības dēļ.
Atpakaļ pie otrdienas rīta
Iedomāsimies to pašu kāzu fotogrāfu vēlreiz. Tā pati otrdiena, tā pati mirušā diska klusā skaņa. Vienā versijā tā ir karjeras beigas un saruna ar pāri, kuru viņš nekad neaizmirsīs. Otrā versijā viņš uz mirkli sarosās, tad atceras, ka sestdienas vakarā materiāls automātiski nokopējās drošā ārējā glabātuvē. Dators ir miris — bet darbs ir dzīvs. Viņš nomaina disku un turpina, it kā nekas nebūtu noticis.
Starpība starp šīm divām otrdienām nav veiksme. Tā nav tehniska ģenialitāte. Tā ir viena vienīga izšķiršanās, ko kāds pieņēma iepriekš — brīdī, kad viss vēl bija labi un neviena katastrofa vēl nebija pat aprisēs.
Neviens tevi nehakoja. Dators vienkārši nomira. Vienīgais jautājums, kas tobrīd paliek, ir šāds: vai kaut kur pastāv otra kopija — un vai tu esi pārliecinājies, ka tā tiešām darbojas?
Vēlies pārliecināties, ka tavi svarīgākie dati ir drošībā, pirms tas kļūst aktuāli? Sazinies ar mums, un palīdzēsim izveidot drošu, pārbaudītu rezerves kopiju risinājumu.
Biežāk uzdotie jautājumi par datu rezerves kopijām
Cik bieži jāveido datu rezerves kopijas?
Tas ir atkarīgs no tā, cik daudz darba esi gatavs zaudēt. Ja katru dienu rodas jauni svarīgi faili, arī kopēšanai jānotiek katru dienu — ideālā gadījumā automātiski. Uzņēmumiem ar aktīvu datubāzi ieteicama biežāka vai nepārtraukta datu dublēšana.
Vai mākoņa glabātuve ir tas pats, kas rezerves kopija?
Ne vienmēr. Failu sinhronizācija (piemēram, automātiska mape mākonī) bieži atspoguļo arī kļūdas: ja fails tiek izdzēsts vai nošifrēts, izmaiņas var pārrakstīties arī mākonī. Īsta rezerves kopija glabā atsevišķas, atgūstamas versijas, kuras neietekmē oriģināla bojājums.
Kas ir 3-2-1 rezerves kopiju princips?
Tas nozīmē glabāt vismaz trīs datu kopijas, uz vismaz diviem dažādiem datu nesēju veidiem, no kurām vismaz viena atrodas fiziski citā vietā. Šī pieeja pasargā vienlaikus no diska bojājuma, zādzības, ugunsgrēka un izspiedējvīrusa.
Vai datus var atgūt no bojāta cietā diska bez rezerves kopijas?
Dažkārt jā — ir specializēti datu atjaunošanas pakalpojumi. Taču tas ir dārgi, laikietilpīgi un bez garantijas: smaga fiziska bojājuma gadījumā dati var būt zaudēti neatgriezeniski. Rezerves kopija ir daudz lētāka un drošāka nekā cerība uz atjaunošanu.
