Ir kāds uzņēmums, par kuru tu, visticamāk, nekad neesi dzirdējis, bet kurš zina, kādas zāles tu lieto. Ne banka, ne valsts iestāde, ne tavs darba devējs — vienkārši pakalpojumu sniedzējs, kas kaut kur fonā apstrādā receptes, vizītes un diagnozes. Tieši šādi, klusi un neredzami, mūsdienās izskatās daļa no tā, ko dēvē par kritisko infrastruktūru: ne tikai elektrostacijas un tilti, bet arī serveri, uz kuriem glabājas pati privātākā informācija par veselu valsti.
2026. gada augustā Polijā šāds neredzamais uzņēmums nonāca virsrakstos. Un tā stāsts nav par Poliju. Tas ir par to, cik trausla ir robeža starp “mūs tas neskar” un “mūsu dati jau ir kāda cita rokās” — un ko ar šo robežu šobrīd cenšas darīt Latvijas valsts.
Kas notika Polijā: 19 miljoni cilvēku vienā uzbrukumā
Augusta vidū Polijas atbildīgās iestādes apstiprināja kiberuzbrukumu medicīnisko pakalpojumu uzņēmumam “MyDr”. Pēc digitālo lietu ministra Kšištofa Gavkovska sniegtās informācijas uzbrukumā tika nozagti aptuveni divi terabaiti datu, kuru vidū bija informācija par ārstniecības līdzekļiem un receptēm, un potenciāli skarti varēja būt līdz pat 19 miljoniem cilvēku. Polijas premjerministrs Donalds Tusks paziņoja, ka masveida uzbrukums izskatās pēc mēģinājuma izspiest izpirkšanas maksu. Lietu izmeklē Varšavas apgabala prokuratūra un valsts policijas kibernoziegumu apkarošanas birojs, un par šādu pārkāpumu Polijā iespējams piespriest līdz pat trīs gadu ilgu cietumsodu. Sīkāk par notikušo raksta Latvijas Sabiedriskais medijs.
Vismaz pagaidām ir arī relatīvi labā ziņa: pēc iestāžu rīcībā esošās informācijas nozagtie dati vēl nav publicēti, izlikti pārdošanā vai izmantoti izspiešanas mēģinājumā, un nav pazīmju, ka uzbrukuma izcelsme meklējama ārvalstīs. Taču tieši šeit slēpjas mānīgā daļa. Fakts, ka dati vēl nav parādījušies, nenozīmē, ka tie ir drošībā — tie vienkārši atrodas kāda cita rīcībā, gaidot brīdi, kad tos izdevīgi izmantot.
Un veselības dati ir īpaša datu suga. Nozagtu bankas karti var nomainīt. Nozagtu paroli var nomainīt. Taču tavu diagnožu vēsturi, tavas receptes, to, pie kāda ārsta tu ej un kāpēc, nomainīt nevar. Šī informācija ir neatgriezeniski personiska, un tieši tāpēc tā ir tik vērtīga gan izspiešanai, gan mērķtiecīgai krāpniecībai. Tā nav sagadīšanās, ka veselības nozare ir kļuvusi par vienu no visvairāk apdraudētajām: pēc Eiropas Komisijas datiem, 2023. gadā vien ES dalībvalstis veselības aprūpes nozarē ziņoja par 309 būtiskiem kiberdrošības incidentiem, un vairāk nekā pusē no uzbrukumiem tika izmantota izspiedējprogrammatūra.
Kāpēc tas patiesībā ir Latvijas, nevis Polijas stāsts
Vieglākais, ko darīt ar ārzemju virsrakstu, ir nolikt to malā kā tālu problēmu. Bet, ja šo pašu notikumu pārliek uz Latvijas kartes, tas kļūst neomulīgi pazīstams. Mums nav jāiztēlojas hipotētisks scenārijs — mums pietiek atcerēties pēdējos divus mēnešus.
Jūnijā izspiedējvīrusa grupējums ielauzās AS “Latvijas valsts meži” sistēmās. Uzbrucējs sistēmā bija iekļuvis jau 11. jūnijā un gandrīz desmit dienas darbojās nepamanīts, izmantojot vismaz divus gadus neatjauninātu, publiski pieejamu sistēmu. Kā vēlāk atklājās, brīdinājums par ievainojamību uzņēmumam bija nonācis, bet palicis nenovērsts komunikācijas pārpratuma dēļ. Nopludināti tika sensitīvi dati — piekļuves atslēgas, autentifikācijas informācija, darbinieku un infrastruktūras dati.
Augustā sekoja kiberuzbrukums CSDD. No direkcijas sistēmas tika izgūti vēsturiskie maksājumu kvīšu dati par laiku kopš 2008. gada — skarti aptuveni 1,2 miljoni fizisko personu un ap 200 tūkstoši juridisko personu. Vēlāk atklājās, ka iestāde nebija izpildījusi vairākas obligātās informācijas sistēmu drošības prasības un ka ziņas par incidentu tika saņemtas novēloti. Uzbrukuma dēļ atkāpās visa CSDD vadība.
Saliec šos trīs notikumus blakus — Polijas MyDr, LVM, CSDD — un parādās viens un tas pats raksts. Nevis ģeniāls, neapturams hakeris, bet gan pavisam ikdienišķas nepilnības: neatjaunināta sistēma, kas gadiem stāv atvērta pret internetu; ilgi nepamanīta ielaušanās; dati, kas gadiem krāti “katram gadījumam”; un ziņas, kas kompānijā vai iestādē kustas lēnāk nekā uzbrucējs. Tās nav supertehnoloģijas. Tās ir pamata higiēnas problēmas — tikai lielā mērogā.
Ko ierosina premjers: CERT.LV visas kritiskās infrastruktūras uzraudzībā
Uz šo virkni incidentu valsts ir sākusi reaģēt. Pēc CSDD uzbrukuma Ministru prezidents Andris Kulbergs izdeva rezolūciju ar 12 konkrētiem uzdevumiem ministrijām un iestādēm, un tās kodols ir viena centrāla ideja: padarīt valsts kiberincidentu novēršanas institūcijas CERT.LV uzraudzību obligātu visai kritiskajai infrastruktūrai.
Praksē tas nozīmē vairākas savstarpēji saistītas lietas. Aizsardzības ministrijai uzdots grozīt attiecīgos Ministru kabineta noteikumus tā, lai CERT.LV pakalpojums kļūtu obligāts visai kritiskajai infrastruktūrai, nevis brīvprātīga izvēle. CERT.LV sensoriem — tehniskiem “novērotājiem”, kas seko datu plūsmai — jābūt obligāti uzstādītiem visās kritiski svarīgajās valsts sistēmās, lai anomālijas tiktu pamanītas savlaicīgi, nevis vairākas dienas pēc ielaušanās. Visām kritiskās infrastruktūras un sensitīvu datu iestādēm jāveic pilna mēroga ielaušanās simulācijas jeb penetrācijas testi, lai vājās vietas atrastu pašu speciālisti, pirms tās atrod uzbrucējs. Tāpat uzdots izveidot reālu — nevis tikai “uz papīra” pastāvošu — diennakts nacionālo kiberdrošības centru, izvērtēt atteikšanos no personas koda kā lietotājvārda un rast papildu budžeta vietas kiberdrošības studijām. Par premjera rezolūcijas saturu plašāk ziņoja LSM.
Šī iecere neiznirst tukšā vietā. Latvijā jau darbojas Nacionālās kiberdrošības likums, kas pārņem ES tīklu un informācijas drošības (NIS2) direktīvu un nosaka, kuri subjekti kādus kiberdrošības pienākumus veic, bet 2026. gada sākumā stājās spēkā jauni Ministru kabineta noteikumi par kritiskās infrastruktūras noturību, pārņemot ES direktīvu par kritisko vienību noturību. Premjera priekšlikums būtībā ir mēģinājums šo regulējumu padarīt ne tikai par prasību uz papīra, bet par ikdienā piemērotu, uzraudzītu praksi.
Ko šī reforma atrisina — un ko ne
Vērtējot godīgi, virziens ir pareizs. Ja CERT.LV sensori tiešām būs visās kritiskajās sistēmās, valsts daudz ātrāk redzēs, kad kaut kur notiek ielaušanās, un LVM scenārijs, kurā uzbrucējs desmit dienas darbojas nepamanīts, kļūs krietni grūtāk atkārtojams. Obligāti penetrācijas testi liek atrast caurumus, pirms tie kļūst par virsrakstiem. Vienota, obligāta uzraudzība mazina situāciju, kurā katra iestāde cīnās viena pati ar nevienādu kompetenci.
Taču ir vērts saprast arī šīs pieejas robežas, jo pretējā gadījumā rodas mānīga drošības sajūta. Pirmkārt, problēma nav tikai tehnoloģijās. Jau pēc LVM incidenta atklājās, ka daudzām valsts un pašvaldību iestādēm trūkst kvalificētu IT darbinieku — daļēji tāpēc, ka atalgojums nav konkurētspējīgs —, un ka lielai daļai vispār nav skaidra plāna, kā rīkoties kiberuzbrukuma gadījumā. Sensors, kas pamana problēmu, nepalīdz, ja iestādē nav neviena, kas prot uz to reaģēt, vai plāna, ko darīt tālāk.
Otrkārt un vissvarīgāk: uzraudzība ir prevencijas un atklāšanas slānis. Tā palīdz pamanīt un apturēt uzbrukumu. Bet neviens sensors neatgriež jau nozagtus vai nošifrētus datus. Ja uzbrucējs paspēj izgūt vai iznīcināt informāciju — kā tas notika Polijā, LVM un CSDD gadījumā —, jautājums vairs nav “vai mēs to pamanījām”, bet “vai mums ir, no kā atjaunoties”. Un tā jau ir pavisam cita spēja, ko sauc par noturību.
Mācības, ko var pārņemt katra iestāde — un katrs uzņēmums
Skaistākais šajos notikumos ir tas, ka mācības nav ne slepenas, ne dārgas. Tās vienlīdz labi attiecas uz valsts iestādi ar miljonu klientu un uz mazu uzņēmumu ar pieciem darbiniekiem. Ja tos apkopo, sanāk īss saraksts, ko šodien var pārbaudīt jebkurš:
- Atjaunini un segmentē. Gan LVM, gan CSDD ievainojamais punkts bija internetam pieejama sistēma ar nenovērstu problēmu. Iekārta, kas nav atjaunināta gadiem, ir atvērtas durvis. Publiski pieejamām sistēmām jābūt stingri nošķirtām no pārējā tīkla.
- Pamani, ka esi uzbrukts. Desmit dienas nepamanītas darbības nozīmē, ka trūka novērošanas. Neatkarīgi no mēroga — kāds vai kaut kas seko, vai tīklā nenotiek kaut kas neparasts.
- Pārbaudi sevi, pirms to izdara uzbrucējs. Penetrācijas testi un regulāra ievainojamību skenēšana atrod vājās vietas, kamēr tās vēl var mierīgi salabot.
- Glabā tikai to, kas tiešām vajadzīgs. CSDD gadījumā tika izgūti maksājumu dati kopš 2008. gada. Jo mazāk vēsturiskās informācijas tu glabā bez vajadzības, jo mazāk ir, ko pazaudēt. Datu minimizēšana ir drošības pasākums.
- Zini, ko darīt uzbrukuma dienā. Rīcības un darbības nepārtrauktības plāns — kurš zvana kam, ko atslēdz, kā atjauno — nav birokrātija, bet atšķirība starp haosu un kārtību.
- Un pāri visam — tur gatavu, pārbaudītu rezerves kopiju. Kad prevencija ir pievīlusi, tas ir vienīgais, kas atgriež datus.
Kur šeit iederas rezerves kopijas un digitalizācija
Tieši šis pēdējais punkts ir tas, ko valsts reforma viena pati neaizsniedz un ko neviens nevar deleģēt kādam citam. Uzraudzību var uzticēt CERT.LV. Bet spēju atjaunoties pēc incidenta katra organizācija — un katrs cilvēks — glabā pati.
Nozarē to sauc par 3-2-1 principu: vismaz trīs datu kopijas, uz vismaz diviem dažādiem datu nesēju veidiem, no kurām vismaz viena atrodas fiziski citā vietā un ir nošķirta no ikdienas tīkla. Tieši šī “nošķirti un citviet” ir tas, kas pasargā vienlaikus no visiem šī raksta scenārijiem: izspiedējvīruss nošifrē tīklu, bet izolētā kopija paliek neskarta; uzbrucējs izdzēš failus, bet atsevišķa versija ļauj atgriezties; sistēma jāpārinstalē no nulles, bet datu atjaunošana aizņem stundas, nevis nedēļas. To pašu domu apliecināja arī eParakstītāja ievainojamības stāsts un uzbrukums Jelgavas tipogrāfijai: noturība izšķir vairāk nekā prevencija.
Un ir vēl viens klusais mācības pavediens tieši no MyDr stāsta — par veselības un dokumentu datiem. Latvijā tavu lasītāju vidū ir zobārstniecības un fizioterapijas prakses, ģimenes ārsti, skaistumkopšanas saloni, grāmatveži, juristi — mazi uzņēmumi, kas glabā ārkārtīgi jutīgus klientu datus, bet reti domā par to tāpat kā par slēdzeni pie durvīm. Papīra pacienta karte, vienīgais līguma eksemplārs vai neaizvietojama dokumenta oriģināls ir tikpat trausls kā viens cietais disks. Dokumentu digitalizācija un arhivācija ir tā pati doma citā formā: pārvērst neaizvietojamo par kaut ko, ko var droši un daudzkārtīgi saglabāt.
Tieši tāpēc mūsu pieeja balstās uz drošu, no ikdienas iekārtām nošķirtu datu glabāšanu privātā mākoņserverī un uz papīra dokumentu digitalizāciju un arhivāciju. Mērķis nav pārdot bailes par katru jauno virsrakstu, bet gan nodrošināt, ka neviens atsevišķs incidents — pat tāds, kuru neviens vēl nav paredzējis — nespēj iznīcināt gadiem krātu vērtību.
Galvenā doma
Polijas MyDr uzbrukums, LVM un CSDD stāsta vienu un to pašu: mūsdienās uzbrucējiem visvērtīgākais nereti ir nevis nauda kontā, bet konteksts par tavu dzīvi — un pietiekami daudz patiesu datu, lai nākamais mēģinājums izskatītos ticams. Valsts dara pareizo lietu, mēģinot šos datus labāk pasargāt un CERT.LV uzraudzību padarīt obligātu. Bet uzraudzība pasargā tikai līdz brīdim, kad kaut kas tomēr izlaužas cauri — un tad viss atkarīgs no tā, vai kaut kur pastāv neskarta, pārbaudīta kopija.
Vienīgais jautājums, kas tobrīd paliek gan iestādei, gan uzņēmumam, ir šāds: ja rīt tavi svarīgākie dati pēkšņi būtu prom — vai kaut kur pastāv otra kopija, un vai tu esi pārliecinājies, ka tā tiešām darbojas?
Vēlies pārliecināties, ka tavai organizācijai uzticētie dati paliktu droši arī tad, ja prevencija reiz pievils? Sazinies ar mums, un palīdzēsim izveidot drošu, nošķirtu un pārbaudītu rezerves kopiju risinājumu — tādu, kas darbojas tieši tajā dienā, kad tas kļūst vajadzīgs.
Biežāk uzdotie jautājumi
Kas ir CERT.LV un ko nozīmē tā obligāta uzraudzība?
CERT.LV ir Latvijas informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija. Premjera ierosinājums paredz padarīt tās pakalpojumus un sensorus obligātus visai kritiskajai infrastruktūrai, lai kiberdraudus un ielaušanās pamanītu savlaicīgi, nevis dienas pēc notikuma. Tas ir spēcīgs prevencijas un atklāšanas solis, taču tas neaizstāj katras organizācijas pašas spēju atjaunot datus pēc incidenta.
Vai mani, mazu uzņēmumu, šie valsts līmeņa notikumi vispār skar?
Jā. Uzbrukumu metodes ir vienādas neatkarīgi no mēroga: neatjaunināta sistēma, ilgi nepamanīta ielaušanās, nošifrēti vai izgūti dati. Atšķirība ir tā, ka lielai iestādei ir vismaz IT komanda, bet mazam uzņēmumam bieži nav neviena. Tieši tāpēc pamata pasākumi — atjauninājumi, datu minimizēšana un pārbaudīta rezerves kopija — mazam uzņēmumam ir vēl svarīgāki.
Kāpēc uzraudzība un rezerves kopija nav viens un tas pats?
Uzraudzība palīdz pamanīt un apturēt uzbrukumu — tas ir prevencijas slānis. Rezerves kopija ir noturības slānis: tā atgriež datus, ja uzbrukums tomēr izdodas. Neviens sensors neatšifrē failus un neatceļ datu nozagšanu; to spēj tikai atsevišķa, atgūstama kopija.
Kas ir 3-2-1 rezerves kopiju princips?
Tas nozīmē glabāt vismaz trīs datu kopijas, uz vismaz diviem dažādiem datu nesēju veidiem, no kurām vismaz viena atrodas fiziski citā vietā un ir nošķirta no ikdienas tīkla. Šī pieeja vienlaikus pasargā no diska bojājuma, zādzības, ugunsgrēka, izspiedējvīrusa un koda izpildes ievainojamībām.
Kāpēc veselības un dokumentu dati ir īpaši jāsargā?
Diagnozes, receptes un vēsturiskus dokumentus atšķirībā no paroles vai bankas kartes nevar nomainīt — tie ir neatgriezeniski personiski. Tāpēc tie ir vērtīgi gan izspiešanai, gan mērķtiecīgai krāpniecībai. Digitalizācija un droša, nošķirta glabāšana pārvērš šos trauslos, bieži vien vienā eksemplārā esošos datus par kaut ko, ko var atjaunot arī tad, ja oriģināls tiek zaudēts.
